Es ceru, ka šis būs tas gadījums, kad sabiedrība neļaus policijai nepadarīt savu darbu līdz galam.

Ka mēs nesamierināsimies ar frāzēm “policija strādā, bet izmeklēšanas interesēs plašāku informāciju nesniegs”. Baisajam noziegumam ir konkrēti vārdi, un policijai tie jānosakaidro. Gan par dedzinātāju, gan par tiem, kas ignorēja iesniegumus par draudiem. Citādi policisti velti ēd savu maizi.Tomēr – kas ar mums notiek? Kā mūsu valstī cilvēki varēja tik tālu nonākt?Diemžēl – ar ilgstošu neiecietības kultivēšanu, ar neslēpta naidīguma pieļaušanu. Ar diskrimināciju, ar tolerances trūkumu pret citādo. Soli pa solim paplašinot visatļautības robežas. Pret homoseksuāliem cilvēkiem, pret netradicionālām ģimenēm, pret bēgļiem, pret musulmaņiem. Jā, arī pret krieviem, kur nu bez tā…Katru reizi, kad naida runa, nevienlīdzīga attieksme, iedomāts nacionālais pārākums, citādas orientācijas noniecinājums nesaņem atbilstīgu pretsparu, kāds nelietis izdara secinājumu – tā drīkst! Un tā soli pa solim esam nogājuši ceļu no verbālas nesaturēšanas līdz inkvizīcijas sārtam kāpņutelpā.Soctīklu burbuļi jau ir nozīmējuši vainīgos – vieni “konservatīvos” un “baznīcu”, citi “sociālistus un kreisos”. Un atkal sabiedrība ir nostājusies linča tiesas pozīcijās. Naida pozīcijās.Mēs visi esam atbildīgi, lai to pārtrauktu, lai sabiedrība iegūtu imunitāti pret naidu. Vai Tukums mums būs mācība?